Alfreds Norts Vaitheds. Apziņas lauka teorijas filozofiskās saknes. - Nepārtraukta pāreja kā ceļš uz universālo apziņu. #999655

Iedomājieties uz brīdi, ka skatāties apkārt, vērojot pasauli ar jaunām acīm. Ko jūs redzētu? Statisku objektu kopumu, kas atdalīti viens no otra un pakļauti nemainīgiem mehāniskiem likumiem? Vai kaut ko radikāli atšķirīgu: neapturamu notikumu plūsmu, dzīvīgu attiecību pīto, nepārtrauktu kļūšanu, kurā viss ir gan cēlonis, gan sekas, gan pagātne, gan nākotne? Gadsimtiem ilgi mūsu rietumu domāšana ir priekšroku devusi pirmajam skatījumam – skatījumam uz „cietu” un paredzamu visumu, kas sadalīts atsevišķās un savstarpēji nesaistītās vienībās. Bet ja tas būtu tikai ilūzija, mentāls skelets, kas izveidots, lai šķietamajam haosam piešķirtu mierinošu kārtību?
Šī grāmata piedāvā pavadīt jūs aizraujošā intelektuālā ceļojumā, izpētot filozofisko domāšanu, kas uzdrošinājās atspēkot šo ilūziju: Alfreda Norta Vaitheda domāšanu. Brīnišķīgs matemātiķis, kurš, sastopoties ar sava laika fizikas un filozofijas robežām, ierosināja revolucionāru kosmoloģiju – „procesa filozofiju”. Whitehead neuzskata pasauli par lietu kopumu, bet gan par nepārtrauktu notikumu, orķestri, kurā katra nota (katrs „pieredzes akts”) skan, ietekmē pārējās un izplūst laika plūdumā, atstājot atbalsi, kas veido to, kas nāks. Pēc Vaitheda domām, realitāte nesastāv no statiskām vielām, bet gan no „pašreizējiem organismiem” – īslaicīgiem un neatkārtojamiem mirkļiem, kas rodas un izplūst universālā ritmā.
Bet kāpēc šī doma, kas dzimusi 20. gadsimta vidū, ir tik pārsteidzoši aktuāla un, uzdrošināmies teikt, pravietiska? Kāpēc Vaitheds ( ) un viņa jēdzieni, piemēram, „pieredze”, kas saprotama nevis kā reflektīva apziņa, bet kā katras būtnes fundamentāla aktualitāte, sasaucas ar visdrosmīgākajām mūsdienu zinātniskajām teorijām? Atbilde meklējama dziļajā saiknē, ko šī grāmata vēlas atklāt: tilts starp Vaitheda procesuālo kosmoloģiju un topošo „universālās apziņas lauka teoriju”.
Pārlapojot šīs lappuses, jūs atklāsiet, kā Whitehead ir ielicis konceptuālos pamatus, lai domātu par pasauli, kas vairs nav sadrumstalota un mehānistiska, bet savstarpēji saistīta un dzīvota ar sava veida iekšēju „jūtīgumu”. Mēs izpētīsim, kā viņa redzējums par Dievu kā iespējamības un atmiņas principu, nevis kā ārēju radītāju, bet gan kā pašu kļūšanas struktūru, var piedāvāt jaunas perspektīvas par realitātes un mūsu pašu eksistences būtību.
Šīs grāmatas mērķis ir atvērt jaunas perspektīvas, rosināt pārdomas un parādīt, kā šķietami sarežģīta filozofiskā domāšana var izgaismot dziļākos jautājumus, ko mēs uzdodam sev par realitātes, apziņas un mūsu vietas visumā būtību.