Ārpus redzamā. Spēka lauku Visums - Kā slēptie spēki veido realitāti ap mums. Lauks tā nozīmes sfērās: fiziskajā, morfogēniskajā, Bohma, Junga, Akašas, filozofiskajā, kvantu. #889550

Iedomājieties noslēpumainu ainavu, kurā viss ir saistīts un nekas neeksistē pats par sevi. Vietu, kur neredzami spēki savijas, lai dotu dzīvību tam, ko mēs redzam un piedzīvojam: sākot no zibens konkrētas svelmes, kas plīvo debesīs, līdz mūsu apziņas visdziļākajiem uztveres līmeņiem. Šī grāmata aicina lasītāju aizraujošā ceļojumā pa vienu no revolucionārākajām koncepcijām mūsdienu zinātnē un filozofijā - lauku visumu. Runa nav tikai par fiziku, bet gan par paplašinājumu, kas ieplūst metafizikas, bioloģijas un, visbeidzot, cilvēka prāta sfērā.
Pirmkārt, kas ir "lauks"? Tradicionālajā fizikā tas tiek aprakstīts kā telpas apgabals, kurā uz objektu var iedarboties spēks, piemēram, elektromagnētiskais vai gravitācijas spēks. Tas ir jēdziens, kas radās līdz ar Faradeja un Maksvela teorijām 19. gadsimtā. Geniālais angļu eksperimentētājs Maikls Faradejs iedomājās šo lauku kā neredzamu "zirnekļtīklu" no spēka līnijām, kas caurvij visu telpu. Džeimss Klerks Maksvels drīz pēc tam šo intuīciju matemātiski izteica, radot slavenos vienādojumus, kas vēl šodien skaidro elektromagnētisma pasauli.
Šie pirmie soļi bija būtiski. Tomēr Faradeja un Maksvela zinātnes lauki, lai arī revolucionāri, bija tikai sākums. Līdz ar kvantu teorijas atklāšanu 20. gadsimtā lauku jēdziens paplašinājās neiedomājamā veidā. Šodien, runājot par laukiem, mēs neaprobežojamies tikai ar magnētismu vai gravitāciju. Mēs ieejam patiesi universālā savienojumu tīklā: kvantu lauks, Ruperta Šeldreika morfogēniskais lauks, Austrumu tradīcijas Akaša lauks, fiziķa Deivida Bohma netiešais lauks.
Kad Alberts Einšteins ierosināja savu vienoto lauka teoriju, viņa sapnis bija atrast skaidrojumu, kas apvienotu visus zināmos spēkus Visumā. Lai gan viņam neizdevās īstenot savu misiju, viņa darbs iezīmēja virzienu, kas turpina virzīt mūsdienu pētniecību. Tomēr - un šeit slēpjas šīs grāmatas būtība - lauki vairs nav tikai fizikas instrumenti. Tie ir kļuvuši par universālu ideju, par atslēgu ne tikai matērijas, bet arī pieredzes un apziņas izpratnei.
Sheldrake, britu biologs un pretrunīgi vērtēts domātājs, 80. gados ieviesa morfogēniskā lauka koncepciju. Pēc viņa domām, dabas formas (no kristāliem līdz augiem un dzīvniekiem) nosaka ne tikai gēni vai molekulas, bet arī sava veida "kolektīvā atmiņa". Šis neredzamais un nemateriālais lauks vadītu matērijas organizāciju, pateicoties pastāvīgai mijiedarbībai starp tagadni un pagātni.
Analītiskās psiholoģijas tēvs Kārlis Gustavs Jungs ieviesa kolektīvās bezapziņas jēdzienu, lai aprakstītu psihisko dimensiju, kas sniedzas pāri indivīdam. Skatoties uz šo jēdzienu caur metafizikas prizmu, kolektīvo bezapziņu var interpretēt kā smalku enerģijas lauku, nemateriālu līmeni, kas apvieno individuālo psihi ar universālu dimensiju. Tādējādi tas ir Junga lauks, kurā arhetipiska informācija darbojas kā viļņi vai vibrācijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Šī pieeja pārsniedz psiholoģisko redukcionismu un skar kvantu fizikai un filozofijai līdzīgas teritorijas, liekot domāt, ka individuālais prāts ir iegremdēts kopīgu nozīmju okeānā.
Einšteina skolnieks un kvantu fizikas pionieris Deivids Bohms ierosināja tikpat revolucionāru ideju - netieša lauka jēdzienu. Pēc Bohma domām, visu realitāti var uzskatīt par informācijas kopumu, kas iekodēts dziļā, slēptā kārtībā. Šī "netiešā" kārtība būtu kā visuma pamatstruktūra, matrica, kas padara iespējamu redzamu un skaidru mijiedarbību. Pats Bohms salīdzināja Visumu ar jūru: tas, ko mēs redzam virspusē, ir viļņi, bet šie viļņi rodas no dziļām, neredzamām straumēm.
Mēs nevaram ignorēt arī garīgo tradīciju ieguldījumu. Indijas vēdiskajās kultūrās jau gadu tūkstošiem ilgi tiek runāts par tā sauktajiem "Akašiskajiem ierakstiem". Saskaņā ar šīm tradīcijām Akaša ir sava veida kosmiska bibliotēka, kurā ir visi notikumi, pieredze vai universālas zināšanas. Tas ir "Akašas lauks", dimensija, kurā viss, kas notiek, tiek ierakstīts un ir pieejams ne tikai indivīdiem, bet pat visam Visumam.
Iepazīšanās ar lauku jēdzienu neapstājas pie fizikas vai bioloģijas. Šodien, šķiet, sākas jauna revolūcija, kas pēta saikni starp laukiem un prātu. Doma, ka apziņa varētu būt kvantu parādība, ir fascinējusi tādus pētniekus kā fiziķis Rodžers Penrouzs un anesteziologs Stjuarts Hamerofs, kuri izvirzīja hipotēzi, ka smadzeņu šūnu mikrotubulas darbojas kā mazi "kvantu datori". Ja šī ideja būtu pareiza, tas pavērtu iespēju apziņu uzskatīt par paša kvantu lauka īpašību - parādību, kas nav tikai smadzenēs, bet ir saistīta ar visuma struktūru.
Lauki liek mums pārskatīt savu priekšstatu par Visumu. Mēs vairs nesaskaramies ar izolētām daļiņām, kas saduras vakuumā, kā mums stāstīja 18. gadsimta klasiskie fiziķi. Mēs esam iegremdēti dinamiskā okeānā, kurā savijas pagātne, tagadne un nākotne. Lauka ideja mudina mūs uz kosmosu raudzīties nevis kā uz mašīnu, bet gan kā uz dzīvu, pulsējošu organismu. Koncepcija, kas, cik interesanti, sasaucas ne tikai ar mūsdienu zinātni, bet arī ar mūsu senču intuīcijām.
Ko tas viss nozīmē mums, cilvēkiem? Varbūt ir pienācis laiks uzskatīt Visumu ne tikai par fizikālo likumu kopumu, bet arī par informācijas, enerģijas un jēgas izpausmi.
Šī grāmata nepiedāvā galīgās atbildes, bet paver jautājumus, kuros satiekas fizika, metafizika un filozofija. Sākot no klasiskajām nozarēm un nonākot pie apziņas robežām, ir jārisina izaicinājums - iziet ārpus paradigmām, kas mūs ir pavadījušas līdz šim. Tāpēc sagatavosimies pētīt jaunas realitātes kartes. Tās nav veidotas no robežām, bet gan no savienojumiem. Jo viss, kas eksistē - kā jūs atklāsiet lappusi pēc lappuses - nav atsevišķs, bet gan ir daļa no viena liela universāla lauka.