Apziņas lauks. Ceļā uz kopīgu universālo prātu - Jaunā lauku teorija pārveido individuālo apziņu par kosmisko realitāti. #956434

Ilgu laiku mēs uzskatījām, ka apziņa ir privāta lieta, kas glabājas katra cilvēka galvā. Sava veida slēgta telpa, individuāla liesmiņa, kas apgaismo tikai mūsu iekšējo pasauli. Taču šodien kaut kas mainās. Zinātniskie pētījumi par kolektīvo uzvedību, sociālo neirozinātņu atklājumi, mūsdienu teorijas par sadalīto prātu un pat dažas intuīcijas, kas cēlušās no kontemplatīvajām tradīcijām, šķiet, stāsta citu stāstu: varbūt apziņa nav tikai “mana” vai “tava”. Varbūt tā nesākas un nebeidzas ar mūsu ķermeņa robežām. Varbūt pastāv plašāka telpa, kurā mēs esam iegremdēti, kopīga teritorija, kurā mūsu domas, emocijas un uztvere nav atdalītas, bet dziļi savstarpēji saistītas. Un šī telpa pārsteidzoši līdzinās izkliedētam laukam, kaut kam, kas mūs apņem un šķērso, tāpat kā elektromagnētiskie lauki vai gravitācijas lauks. Mēs to neredzam, tāpat kā neredzam gravitāciju, tomēr mēs sajūtam tās ietekmi. Mēs to nepieskaramies, tāpat kā mēs nepieskaramies radio viļņiem, tomēr mēs pastāvīgi esam iegremdēti to ietekmē. Viss liecina, ka  eksistē apziņas lauks: smalks, plašs lauks, kas nepieder nevienam, bet atbalsta visus. Kad divi indivīdi sāk attiecības, tas nav tikai divu prātu satikšanās: tā ir šī lauka lokāla aktivizēšanās. Kaut kas iedegas, sabiezē, iegūst formu. Tāpēc dažas sarunas šķiet “domājošas”, dažas telpas “vibrē” ar īpašu enerģiju, un cieši saistītas grupas šķiet izmantojot inteliģenci, kas pārsniedz grupas atsevišķo locekļu summu.
Mēs varam iedomāties šo apziņas lauku kā lielu okeānu. Neredzamu, bet reālu savā ietekmē okeānu, kas aptver visu un šķērso katru no mums. Šajā okeānā mūsu individuālās apziņas nav atsevišķas vienības: tās ir viļņi. Viļņi, kas parādās, iegūst formu, pacēlās un izšķīst, atstājot vietu citiem viļņiem. Katram no tiem ir sava fizionomika, savs ritms, savs augstums, tāpat kā katram no mums ir sava vēsture, raksturs, veids, kā uztvert pasauli. Bet visi viļņi pieder vienam un tam pašam jūrai. Neviens no tiem neeksistē ārpus tās.
Domāt par apziņu šādā veidā nenozīmē noliegt mūsu individualitāti: tas nozīmē redzēt to plašākā kontekstā. Tāpat kā vilnis nezaudē savu identitāti tikai tāpēc, ka tas sastāv no tā paša ūdens, kas ir okeānā, arī mēs nezaudējam sevi, kad atzīstam, ka esam daļa no kaut kā lielāka.
Otrs tēls var palīdzēt mums pievērsties šim pašam noslēpumam no cita skatpunkta: radio viļņu skatpunkta. Iedomāsimies, ka pastāv liela, vienmēr aktīva raidstacija, kas nepārtraukti pārraida informāciju, intuīciju, iespējas. Ne vienu vienīgu un stingru ziņojumu, bet gan frekvenču spektru, kā potenciālu koris, kas piepilda telpu. Un iedomāsimies cilvēka smadzenes kā saskaņotus elementus. Tās uztver, dekodē, tulko. Bet katrs to dara savā veidā, ar atšķirīgu jutīgumu un uztveres kvalitāti.
Šī ir grāmata tiem, kuri jautā, kā darbojas cilvēks, kad viņš nav viens. Tiem, kuri jūt, ka dzīves intensīvākajos brīžos kaut kas atveras, kaut kas cirkulē, kaut kas paplašinās. Tiem, kuri uzskata, ka apziņa nav objekts, ko var piederēt, bet process, ko var dalīt. Ja ir taisnība, ka mēs esam liela auduma mezgli, tad varbūt ir laiks iemācīties to redzēt. Un, galvenais, to dzīvot. Jo tieši tur, šajā kopējā telpā, mēs kļūstam patiesi cilvēcīgi.